Autosporta portāls

Roberta Vītola karjera jau sākotnēji veidota mērķtiecīgi – ja puisim ir talants un panākumi, tad vienmēr jāiet uz priekšu. Karjeras sasniegumi tiešām padevušies spoži: čempiontituli Beta (Mini) bagijos, Latvijas un Baltijas kartingā, NEZ rallijkrosā un Latvijas rallijkrosa čempionātā, panākumi arī NEZ kroskartos un minētie sasniegumi Lielbritānijā. Šobrīd, šķiet, ir tas brīdis, kad vajadzētu spert plato soli, uz kuru savulaik bija gatavi Reinis Nitišs, brāļi Jānis un Artis Baumaņi, vēl pa kādam mūsējam.

''Loģika diktētu, ka turpinājumam būtu jābūt Eiropas Super 1600 čempionātā. Taču šajā brīdī ir pārdomas, vai tie skaitļi, kas ir jāsamaksā par salīdzinoši īso sezonu priekšpiedziņas klasē, ir atbilstoši, adekvāti. Nav arī tā, ka mēs neizskatām šo iespēju, tomēr Eiropas čempionāts ir dārgs,” portālam autocross.lv saka Roberta tēvs un menedžeris Uģis Vītols. ''Tajā pašā laikā, meklējot alternatīvas, kur pavadīt sezonu tā, lai tas būtu finansiāli saprotami, tajā pašā laikā braucēja karjeru attīstoši, arī nerodas atbilde. Mums ir plāni un idejas, taču precīzu “jā” kaut kam ir grūti pateikt. Interesanta situācija!”
''Taču reāli es šo savu priekšrocību nevaru izmantot, jo brīdī, kad varētu demonstrēt pārspēku, beidzas brauciens. Šosejā ir lielāks izturības elements – gan fiziski, gan koncentrēšanās ziņā. Ja šajā elementā esi pārāks par konkurentiem, apļu laiki to pēc brauciena uzrādīs. Tāpēc nekautrējos meklēt iespējas arī šajā virzienā, nekautrējos sevi piedāvāt arī šosejas cilvēkiem un komandām. Un es tiešām uzskatu, ka varu būt konkurētspējīgs, sniegums Francijā to apstiprina.''

Tātad pašlaik gala vārds no Vītoliem par pilnu šīs sezonas plānu nav, tomēr komanda ir ceļā uz lēmumu. Roberts aizvadījis izmēģinājumus rallijkrosā, neatmetot domu par čempiona statusa aizstāvēšanu Latvijas čempionātā. Uģis gan ir bažīgs par to, vai Super 1600 klase pratīs sasniegt dalībnieku kvorumu posmos, kas šogad pacelts līdz septiņām mašīnām: ''Īsti neizprotu, kāpēc šajā brīdī, kad rallijkrosa un arī autokrosa 1600 klasēm ir problēmas, jāpalielina šis skaitlis vēl par vienu braucēju. Kas no tā mainās? Kam tas ir būtiski, vai čempiontituls sasniegts sešu vai septiņu braucēju konkurencē? Esmu ļoti skeptisks, vai klase sapulcēs šo skaitu regulāri, bet tajā pašā laikā to trīs, četru braucēju, kuri cīnīsies par titulu, līmenis ir ļoti augsts.”
Te gan jāatzīmē, ka tieši augstais līderu līmenis ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc klasei ir problēmas ar masveidību. Uģis Vītols sliecas piekrist: “Jā, tā varētu būt taisnība. Skaidrs, ka ienākt šajā klasē un tūlīt ķerties pie uzvarām Latvijā šobrīd varētu reti kurš cits braucējs. Super 1600 klase pati jau savā būtībā ir ļoti dārga, plus vēl iekšējā līderu konkurence. Taču šīs izmaksas diemžēl ir objektīvas, uzvaras šajā klasē maksā to, ko maksā.''

Varbūt jādodas uz Touringcar klasi, kas teorētiski un varbūt arī praktiski varētu būt lētāka? Vītols skaidro: ''Arī šī doma ir apsvērta, taču te gan lomu spēlē tā sauktā gaļasmašīna – mums Super 1600 klasē ar četrām mašīnām brīžiem sišana un kontakti kāpj pāri robežām. Vai ir prātīgi līst lielajā klasē? Ir sajūta, ka citās zemēs tomēr rallijkross ir tīrāks un cilvēki vairāk rēķinās ar to, cik katrs kontakts maksā un, cik pēc tam būs jāpavada garāžā, atjaunojot tehniku.''

Pirmajā no vairākiem Biķernieku testiem Vītols ar savu Peugeot uzrādīja apļu laikus, ar kuriem pats nebija apmierināts. Šo rezultātu Uģis skaidro ar smaidu: ''Roberts pabrauca, apļu laiku nebija. Sākām pētīt, kāpēc tā. Paskatījāmies uz riepām – tur jau kordi piediluši! Pirms testiem mājās izvilku no krājumiem visvecākās riepas, kuras, šķiet, no stāvēšanas bija sakaltušas un ātri nodila. Pie sevis nosmēju: ''Vecais Vītol, ko Tu dari…” Taču, ja nopietni, jūtams, ka mašīnīte pagājušajā gadā dabūjusi nogurt un lien ārā visādas nianses. Tāpēc arī šobrīd pamatīgi pastrādāsim, lai mašīna būtu gatava nākamajiem treniņiem sestdien.''
Atgriežoties pie tēmas – ko darīt, kad viss startētais ir vainagojies panākumiem, nonākam pie nu jau vairākus gadus sena secinājuma – aiza starp nacionālajiem čempionātiem un vērā ņemamu starptautisko programmu ir ļoti liela, nav vidus posma. Jau pirms dažiem gadiem šo niansi uzķēra arī Eiropas Super 1600 klasi pamēģinājušie Arnis Odiņš un Edijs Ošs (uzskatāmi, ka abi joprojām ir Vītola konkurenti nacionālajā līmenī): ko darīt, ja Eiropas programma ir pārāk nereāla, bet gribas samērīties ar spēkiem ar citu valstu braucējiem? Jau toreiz čempioni atzina, ka pietrūkst starpposma. Savulaik par tādu kalpoja NEZ Rallijkrosa čempionāts. Lai cik dažkārt bija dzirdami nievājoši komentāri par čempionātu un tā sastāvu, tas braucējiem deva iespēju izbaudīt kaut starptautisko sacensību gaisotni, procesu, dodoties uz posmiem, satikt braucējus un mašīnas, ar kurām vēl nebija kopīgi stāvēts uz starta līnijas.

Jācer, ka šogad, par spīti sarežģītajai kalendāru situācijai, izdosies realizēt NEZ Baltijas rallijkrosa seriālu. Tas realitātē būs Baltijas čempionāts, taču zem NEZ karoga – zināmu formalitāšu dēļ. Viegli sasniedzams starptautisks seriāls būtu pašā laikā. Tiesa, Vītola gadījumā arī noiets etaps – Roberts jau bijis NEZ rallijkrosa čempiona godā.

Intriģējoši vērot Vītolu ģimenes turpmāko izvēli – līdzšinējie panākumi rāda, ka jebkurā gadījumā nākamais solis varētu būt interesants!