6.augustā, iespējams, savu otro dzimšanas dienu svinēja lietuviešu ekipāža Algirdas Kazlauskas/Andrius Petruškevičius. Atgādināsim, ka rallijsprinta ''Gulbis'' ceturtajā ātrumposmā ekipāža noskrēja no ceļa un piezemējās uz jumta Gaujā. Par laimi, ekipāža tika izglābta.
''Mūsu mašīnas durvis atvēra kāds skatītājs vārdā Toms, kurš arī mūs izvilka no mašīnas. Es biju pirmais, taču pēc tam mēs ar Tomu izvilkām pilotu. Par laimi, mums nav savainojumu. Jāsaka, ka drosmīgais Toms tajā brīdī mums ļoti palīdzēja, jo, ja ne viņš, tad es tagad ar tevi nerunātu…,'' emocionāli portālam stāstīja stūrmanis.
Šo rindu autors sazinājās arī ar Tomu, kurš pastāstīja to, ko viņš atceras un piedzīvoja tajā dienā.
''Rallijs man ir ļoti tuva lieta, jo šobrīd cītīgi sekoju Vigo Rubeņa/Kristapa Eglīša gaitām, kas man ir ļoti tuvi draugi. Jau no bērnības patīk rallijs, tāpēc zinu, kas tas ir un kādi riski pastāv rallijā. Tajā dienā pirmo ātrumposmu noskatījāmies citā vietā, bet otrajā reizē atnācām uz šo līkumu, kas bija diezgan bīstams – šaurs līkums, kur gar malu tecēja Gauja. Daudzi tur ar mašīnas aizmuguri jau brauca pa grāvi, līdz sekoja lietuviešu ekipāža. Kā jau tu rakstīji iepriekš, tad mašīnai, kas tajā līkumā iebrauca slidenajā grantī, dzinēja defekta dēļ nebija jaudas, tāpēc tā nespēja atgriezties trasē un ieslīdēja pļavā. Dažas sekundes un auto ar jumtu piezemējās Gaujā,” avārijas brīdi atceras Toms Juzups.
Avarējušais auto
''Tajā brīdī palīdzēt skrēja apmēram 20 cilvēki, taču, atskrienot līdz upei, neviens tajā neleca iekšā… Novilku šortus, jo iekšā bija maks un telefons, un ar visām botām un kreklu lecu iekšā. Kāpēc nenovilku botas un kreklu, nezinu (smaida). Tobrīd bļāvu cilvēkiem, lai nāk palīgā, taču velti. Ja mēs ūdenī būtu vairāki cilvēki, tad domāju, ka mēs to auto apmestu otrādāk vai vismaz uz sāniem, lai arī straume un spiediens bija ļoti liels.''
''Protams, stress un šoks man bija ļoti liels. Rāvu vaļā durvis, bet nevarēju tās atraut. Vēlreiz vērsos pie skatītājiem, bet viņi noraudzījās no malas. Tikai ar trešo reizi sanāca atraut durvis, kur auto salons jau bija piepildīts ar ūdeni. Vispirms palīdzēju izvilkt stūrmani, bet pēc tam mēs gājām glābt pilotu. Viss notika ļoti ātri. Tajā vietā ūdens bija līdz krūtīm, taču bija ļoti stipra straume, tāpēc nācās pieturēt sportistus, kuri tobrīd bija šokā. Ja es pareizi atceros, tad viss ilga apmēram divas līdz trīs minūtes.''
Toms atzīst, ka tajā brīdī galvā bija doma palīdzēt, taču viņam sāp, ka daudzi nevēlējās tajā brīdī palīdzēt. ''Es tajā brīdī par sevi nedomāju. Pirmā doma bija, ka jālec iekšā un jāpalīdz. Sākumā tiešām visi skrien un visi grib palīdzēt, bet, kad jāsāk kaut kas darīt, tad neviens nevēlas palīdzēt. Tas mani visvairāk tracināja un sāpināja. Nu kā tā var, ka cilvēki ir nokļuvuši tādā nelaimē, bet neviens nenāk palīdzēt. Tas ir stulbi, ka cilvēki stāv ar telefoniem rokās un gaida, kas būs.''
Toms Juzups
Lai arī Toms tiešām ir paveicis varoņdarbu, pats viņš atzīst, ka neko ārkārtēju viņš šajā brīdī nav paveicis. ''Šo gadījumu neceļu debesīs, jo es darīju to, ko tajā brīdī būtu darījuši daudzi. Protams, ir forša sajūta, ka varēju palīdzēt, bet žēl, ka daudziem tas nebija tik svarīgi. Labāk mēģināt, jo pēc tam tev nebūs sev ko pārmest, jo tu vismaz kaut ko darīji…''
Toms atzina, ka vēlāk ar viņu sazinājās lietuvieši, kuri aicināja uz Lietuvas 300 Ezeru ralliju. ''Pēc šī gadījuma man piezvanīja Jānis Vorobjovs, kurš, cik sapratu, labi pazina šos sportistus. Viņš man piedāvāja izbraukt testos. Tāpat arī lietuvieši zvanīja, kuri aicināja uz 300 Ezeru ralliju. Teica, ka visu apmaksās un lai es tikai braucot, bet es pateicos visiem un pateicu, ka man par to, ko izdarīju, neko nevajag. Tagad, kad būs nākamais rallijsprints Lietuvā, tad brauksim atbalstīt Vigo. Tad gan noteikti satikšos ar lietuviešiem,'' nobeidz Toms.
