Autosporta portāls

Māri, ar atgriešanos no Ugandas. Kā atceļoji (Saruna notika 11.maijā)?
Ļoti labi. Trīs lidojumi, 19 stundas un biju mājās (Smejas). Tālu biju aizbraucis prom, tālu.

Varbūt iesākumā, lūdzu, pastāsti, kā pilots no Ugandas atrada tevi un kā jūs vienojāties par to, ka viņš iegādājas tavu ''Ford Fiesta NRC''?
Rallija sabiedrība nav liela. Tās komandas, kuras kaut ko būvē un apkalpo, zina rallija sabiedrībā. Arī Neiksans Rallysport vārds pasaulē vairs nav svešs, jo esam pārdevuši mašīnas uz vairākām pasaules valstīm. Pirms vairāk nekā pusgada mani uzrunāja šis Ugandas braucējs Dankans Mubiru. Jaunu mašīnu viņš atļauties iegādāties nevarēja, bet viņš bija gatavs iegādāties lietotu. Pagāja ilgs laiks, kamēr mēs vienojāmies par visām niansēm. Jāsaka, ka šī man bija grūtākā mašīnas pārdošana (smejas). Bija ilgas diskusijas un daudzi neskaidri jautājumi no šī braucēja puses, tāpēc vienā brīdī pat pieķēru sevi pie domas, ka vieglāk ir pateikt, ka nepārdošu to mašīnu, bet tagad, aizbraucot uz Ugandu, saprotu, kāpēc tas tā viss bija, jo tur visi domā savādāk, dara savādāk un arī dzīves uztvere tur ir savādāka. Bet, kad vienojāmies, uztaisījām rebildu un sūtījām mūsu auto projām.
Foto: Neiksans Rallysport

Ar ko tas pilots ikdienā nodarbojās?
Viņš ir izrāvies no vidusmēra pūļa un uztaisījis savu biznesu – viņš tirgo rezerves daļas. Tāpat viņš spēj piesaistīt arī sponsoru naudas. Viņš noteikti nav miljonārs un komandas budžets nav liels, bet jau vairākus gadus viņš brauc rallijā un spēj to visu pavilkt. Tagad arī nolēma iegādāties mūsu mašīnu, kas šobrīd noteikti ir labākā rallija mašīna Ugandā.

Kāpēc pēc auto pārdošanas nolēmi pats doties uz Ugandu?
Jāsāk ar to, ka viņš jau savās pirmajās sacīkstēs ar mūsu ''Ford Fiesta NRC'' apgāzās, tāpēc pēc rallija viņš man zvanīja un teica, ka nesaprot, kā pareizi saregulēt mašīnu. Ņemot vērā, ka pats gribu, lai mūsu mašīnas brauc ātri un līdz galam, tad nekas cits neatlika, kā krāmēt somu un braukt uz Ugandu, lai palīdzētu viņam. Saskaņojām datumus, lai varētu braukt tad, kad viņiem notiek sacensības, un devos ceļā.

Kā ar rezerves detaļām Ugandā? Noteikti tur nav kā pie mums – viens zvans un detaļa jau servisā?
Ja godīgi, nezināju, kādi tur ir apstākļi un iespējas. Kaut kādu specifisku rezerves detaļu klāstu mēs jau aizsūtījām, kad pārdevām mašīnu, taču pieņēmu, ka daudz ko varēs nopirkt pie viņiem uz vietas. Bet, kad biju tur uz vietas, sapratu, ka tur neko nevar nopirkt mūsu mašīnai. Pat vējstiklu ''Ford Fiesta'' automašīnai (smejas). Nemaz nerunājot par specifiskām smērēm, līmēm, pūšamajiem aerosoliem u.t.t. Kad viņš man sākumā uzdeva kaut kādus jautājumus, man likās, ko viņš tur ākstās – aizej uz veikalu un nopērc, bet izrādās, ka tur nekā tāda nav (smejas).

Tā nav profesionāla rallija komanda. Tur bija braucējs un viņa draugi, kas palīdz skrūvēt. Tur visi dara visu, pat brīžiem nesaprotot, ko viņi dara. Bet kaut ko skrūvē un cenšas. Tad nu arī man nācās iesaistīties. Sadalīju pienākumus un parādīju daudzas specifiskas lietas, kaut arī, sūtot automašīnu, līdzi viņiem biju iedevis manuālus, kur daudz kas ir aprakstīts. Uzbūvējot mašīnu, izstrādāju divus manuālus (servisa un apkopes), kur esmu plaši un sīki visu aprakstījis, kad un ko ir jādara, kādas skrūves, kādas smēres, regulējumi u.t.t. Bet, protams, viņi to nebija izlasījuši, ar ko vispār bija jāsāk, saņemot šo mašīnu (smejas). Trīs dienas pavadījām pa garāžu. Tik daudz, cik tur skrūvēju sporta mašīnu, nebiju skrūvējis vairākus pēdējos gadus (smejas). Bet neko, rokas melnas līdz elkoņiem, bet kopā mēs saskrūvējām mašīnu, saregulējām to un bijām gatavi rallijam.
Pirmais iespaids, ierodoties Ugandā?
Bija diezgan liels šoks. Par pilsētu, kas ir netīra un kurā valda liels bardaks, haoss, par nabadzību, viņu kultūru, dzīves uztveri u.t.t. Ieejot pie viņiem garāžā, šoka moments bija ļoti liels.

Kā tevi uzņēma? Nebija bailīgi?
Zini, kā – es tā ne no viena nebaidos. Ja tu esi normāls cilvēks un nevienam neklūpi virsū, tad uzskatu, ka arī pret tevi izturēsies labi. Jā, bija tur drošāki un bīstamāki rajoni. Vienā vakarā, kad miegs vēl nenāca, ar taksi aizbraucu uz pilsētu pastaigāties. Staigāju tik ilgi, kamēr satumsa. Tad gan bija nedaudz neomulīgi, kad kādā tumšā ieliņā cilvēku neredzi, bet tur tikai acis un zobi spīd (smejas). Bet kopumā jāsaka, ka vietējie uzņēma ļoti draudzīgi. Tūristiem parasti ir savas vietas, kur staigāt, ko skatīt, bet man bija tā laime un priekšrocība, ka varēju pabūt ar vietējiem un saprast, kā viņi dzīvo, kā atpūšas, varēju kopā strādāt ar viņiem. Tas man deva izbaudīt to vietējo šarmu. Vietējie bija draudzīgi, visu laiku rūpējās par mani. Arī ēdienu man visu laiku sūtīja no KFC, lai man nav jāēd tas vietējais ēdiens. Tur ir ļoti jāpiedomā, ko tu ēd un ko tu dzer. Piemēram, gaļa viņiem brīvi var pastāvēt ārā saulē pāris dienas, bet pēc tam viņi to tāpat ēdīs, kamēr man laikam tas viss beigtos ar pāris dienu sēdēšanu tualetē (smejas). Arī ar ūdeni bija jāuzmanās, jo tur iekšā bija mikroorganismi. Atceros, ka trases malā mums piedāvāja paštaisītu saldējumu, kas izskatījās ļoti garšīgs, bet man uzreiz aizliedza to ēst, jo viņš, visticamāk, tika gatavots no nevārīta ūdens. Bet kopumā viņi ļoti rūpējās par mani, jo viņiem tas bija liels notikums. Jā, brīžiem man bija grūti no tās pastiprinātās uzmanības, jo tu nevari aiziet skatīties ralliju, kā pie mums Latvijā, novilkt kreklu un, piemēram, iedzert aliņu. Šeit visur, kur gāju, uz mani skatījās, daudzi no rallija sabiedrības gribēja parunāt. Brīžiem tā uzmanība bija par daudz.
Foto: Neiksans Rallysport

Jums pirms rallija starta bija arī testi. Kā tie aizritēja? Kā tur tiek rīkoti rallija testi?
Arī testi aizritēji interesanti. Tur nav tādas speciālas komandas, kas rīko testus, slēdz trases, saskaņo visu. Tur tas notiek vienkārši – aizbrauc uz tuvējo rīsu lauku un pasaki, ka tu tur aizvadīsi treniņus. Protams, ka ceļš, kas vairāk līdzinās bezceļam, netiek slēgts. Vienu braucienu izbraucu arī es, kur zālē trāpīju pa akmeni. Pēc tā uzreiz puišiem teicu, ka nav jēga šeit braukt un lauzt mašīnu – vai nu meklējam citu atbilstošāku ceļu vai metam mieru.
Tur jau puiši ātri. Ielēca mašīna, putekļi pa gaisu, un aizbrauca. Pēc brīža atgriezās un saka, ka atraduši ceļu. Devos pārbaudīt, un izrādās, ka tas ir grantēts ceļš, kas ved cauri ciemam. Prasu, bet kā tad mēs te brauksim? Te taču ceļa malā bērni, mopēdi braukā. Uz ko man atbildēja – tā arī kāpsim un brauksim (smejas). Uzreiz pateicu, ka tā tās lietas nenotiks un mēs te nebrauksim. Bet beigās atradām vienu privātu teritoriju, kur jau ceļš bija atbilstošs. Saliku ceļa galā mašīnas, cilvēkus un divus trīs kilometrus garš ātrumposms mums bija noslēgts. Šajos testos, kuros pie stūres izbraucu arī es, izdevās pastrādāt ar regulējumiem, kā arī pamācīju pilotam braukšanu. Jāsaka, ka testos sajutu, ka mašīnai pēc iepriekšējām sacensībām jau ir nosvilināts sajūgs. Par laimi, viņam bija no ''Evo X'' lietots sajūgs, ko arī mēs atdzīvinājām un pirms sacensībām nomainījām. Diezgan apjomīgi pastrādājām, bet sacensībām bijām gatavi.
Foto: Neiksans Rallysport
Kā aizritēja pats rallijs?
Pirmajā ātrumposmā, kas notika tādā kā kūrorta zonā, braucējs nedaudz sasteidza un viegli apgāzās, jo varēja just, ka viņam ir neliels uztraukums. Kā viņš teica, tad uzmanība viņam bija veltīta liela, jo redz, pie viņa esot atbraucis pats mašīnas saimnieks, tāpēc arī pats jutu, ka uzmanība mums tika pievērsta liela. Pēc pāris stundām mašīna tika saremontēta un bijām gatavi atsākt braukt. Arī mehāniķi jau strādāja labāk, jo zināja, ko no viņiem prasu un man vairs nevajadzēja kā pirmajā reizē visu rādīt un stāstīt.
Otrajā dienā, cik sapratu, pilots sabojāja mašīnas piekari un izstājās.
Cik redzēju video, tad pēc izstāšanās, kad salabojāt mašīnu, mehāniķi salīda bagāžniekā un kopā ar pilotu devās uz servisa zonu.
Jā, es saku – tur daudz kas notiek savādāk. Pie mums neviens cauri pilsētai sporta mašīnā bagāžniekā nesēdēs, bet tur tas ir pilnīgi normāli (smejas).

Servisa zonā arī tur izskatījās kā karalaukā.
Jā, tāda ir viņu darba kultūra. Arī ikdienā viņi ir tādi – var mierīgi ēst uz zemes, gulēt. Tas ir normāli. Arī par kārtību un tīrību stāsts. Stāv zem mašīnas instrumenti. Saku, paņem un salasi lūdzu. Viņš paņem trīs instrumentus, bet pieci paliek. Tas pats ar tīrību – parādu, lai notīra instrumentus, un viņš notīra tikai to vietu, kuru parādīju. Viņi vienkārši nav redzējuši, kā ir normāli un kā ir jābūt. Tur viņiem to nevar iemācīt, jo viņi tā dzīvo visu mūžu.


Kopumā radies priekštats, ka tur valda liela nabadzība.
Jā, bet viņi pie tā ir pieraduši. Nabadzība tur tiešām ir liela un dzīves apstākļi nav tie labākie. Piemērs, lai saprastu. Cilvēks, kurš strādā pilsētā ofisā vai veikalā, viņam vidējā alga ir no 150 – 200 ASV dolāriem mēnesī. Bet kaut kā viņi spēj izdzīvot. Jā, uz ielas daudz ko var nopirkt lēti, bet bagātnieku veikali (iepirkšanās centri) ir padārgi. Piemēram, ja mums, kad nopērc Adidas vai Nike apavus, tas ir normāli, tad viņiem ekskluzīvi. Līdz ar to arī cenas tādām luksusa lietām ir lielākas nekā pie mums. Piemēram, pie mums Latvijā tu pa 70 eiro vari dabūt ļoti labu viesnīcu, bet tur par 70 eiro ir stipri viduvēja viesnīca ar vēl beigtu prusaku stūrī (smejas). Daudz ko centos izprast, bet līdz galam man tas neizdevās. Tie, kuri dzīvo pilsētā, tiem vēl daudz maz viss ir kārtībā, bet tie, kuri dzīvo laukos, tiem vienkārši nav kur strādāt. Ja arī ir, tad samaksa noteikti ir vēl mazāka nekā tiem, kuri strādā pilsētā. Pastāsti, lūdzu, par to gadījumu, kur tu izpalīdzēji kādai ģimenei un apmaksāji bērna skolas maksu.
Jāsāk ar to, ka visa izglītība Ugandā ir par maksu. Ja cilvēkam nav ienākumu, tad pilnīgi loģiski, ka viņiem nav to 25 eiro (gada maksa), lai aizsūtītu savu bērnu skolā. Kad mans pilots izstājās, mums apkārt skraidīja puikas. Ar savu draugu palīdzību, kas man bija tulki, sāku runāt ar vienu puiku, jo man tiešām interesē vietējo stāsti. Vārds pa vārdam un puika atklāja, ka viņam vajadzētu iet skolā, bet laikam neies, jo neesot naudiņas. Protams, man to bija sāpīgi dzirdēt. Komandas biedriem teicu, ka gribu samaksāt par viņa mācībām un kā es to varu izdarīt. Taču man teica, ja es viņam iedošu naudu, tad viņam pa ceļam uz mājām to var atņemt. Sarunāju ar brāli, ka viņš aizies līdz vecākiem un pasauks viņus. Pagāja gandrīz stunda, bet neviens nenāk. Tam mazajam puikam saku, ejam un rādi, kur dzīvo tavi vecāki. Viņš parādīja, ka dzīvo tepat, bet beigās nogājām kādus trīs kilometrus. Tad satikām mammu, kurai pateicu, ka gribu palīdzēt. Protams, ka mamma bija šokēta, ka viņa dēls nāk kopā ar balto cilvēku, kāds, visticamāk, nekad tajā ciemā nav bijis. Protams, samaksāju par skolu un iedevu vēl viņiem dzīvošanai, bet tas kontrasts bija milzīgs. Bija sāpīgi to apzināties, jo mums 25 eiro ir labas pusdienas kafejnīcā, bet tur bērnam tas ir vesels mācību gads.



Noteikti smieklīgus un neparastus atgadījumus tur varēja piedzīvot daudz.
Jā, it īpaši par tehniskajām lietām. Saku, izdariet vienu, viņi izdara citu. Taču jāpiebilst, ka liela problēma Ugandā un Āfrikā ir tā, ka tur daudziem nav izglītības un daļa pat nemāk lasīt. Viens jaunāks mehāniķis nāk pie manis un jautā, kā pieskrūvēt to un to. Saku paskaties manuālā, kur ir rakstīts. Viņš smejas un saka, ka mēs Ugandā manuālus nelasām. Es viņam rādu, ka redz kur rakstīts - 38 Ņūtoni. Kaut ko griež uz vienu pusi, uz otru pusi, līdz uzgriež 60. Saku, griez 38, bet viņš tik uzgriež citus ciparus. Tā viņš pie manis nāca reizes septiņas, līdz man nervi neizturēja, parādīju viņam visu un pateicu, lai pie manis vairs nenāk, jo tiešām biju nokaitināts (smejas). Bet tikai vēlāk sapratu, ka viņš, visticamāk, nemāk lasīt un neko nesaprot. Tad gan sajutos nelāgi. Bet, kad viņš saprata kā to uzregulēt, tad viņš bija tik laimīgs, sasauca pārējos un ar žestiem pārējiem rādīja, kā ir jāgriež.

Vai tā bija tava pirmā un pēdējā vizīte uz Ugandu?

Paldies, Māri, par aizraujošo stāstu!