Autosporta portāls

Bruno Leimanis ir viens no visilgāk startējušajiem smagās autokrosa divīzijas sportistiem Latvijā, kurš vairākas reizes kļuvis gan par Latvijas, gan Baltijas, gan Igaunijas čempionu. Bruno savas spilgtās karjeras laikā ir braucis gan ar tā saucamajiem krokodiliem, gan ilgu laiku ar smagajām automašīnām.

Krokodilos nobraucu desmit pilnas sezonas no 1993.gada līdz 2003.gadam, bet smago automašīnu klasē, ieskaitot šo sezonu – startēju jau trīsdesmit gadus.

Savu autosportista karjeru uzsāku mācoties Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā. Tajā laikā mans tēvs jau startēja autokrosā, bet es braucu līdzi skatīties un palīdzēt. Pirmās sacensības, kurās startēju, bija 1991.gadā, Staicelē. Gāja visādi, debijas sacīksti noslēdzu ar nolauztu bagija stūri rokās, bet azarts un interese ņēma virsroku, un jau tajā laikā sapratu, ka jā, vēlos to turpināt. 

Pirmo pilno sezonu ar GAZ-51 bagiju aizvadīju 1993.gadā, bet 2000.gadā tika izcīnītas pirmās nopietnās godalgas un ieguvu Latvijas un Igaunijas čempionāta titulu. 2009.gadā kļuvu par Latvijas čempionu, turklāt, ieguvu sporta meistara titulu. 2010. un 2012.gadā biju Latvijas čempions, 2014.gadā Baltijas čempions, bet 2016.gadā Igaunijas čempions. 2018.gadā kļuvu par Baltijas kausa ieguvēju, bet 2023.gada sezonu noslēdzu kā Igaunijas čempions.

Kādreiz arī tavs tētis brauca, labi brauca, un tu pat kādu laiku paspēji pabraukt kopā ar viņu krokodilos jeb B6000 bagijos, kā tos sauc pašlaik. Cik daudz tu esi no sava tēva Daiņa iedvesmojies?
Kopā ar savu tēti Daini Leimani krokodilos esmu nobraucis lieliskus desmit gadus. Ir gājis visādi – ir bijuši skaisti brīži, ir bijuši arī lieli zaudējumi, arī asas vārdu pārmaiņas savā starpā, bet, lai vai kā mums gājis – tētim liels paldies par visu! Tētis arī vienmēr bijis labs braucējs, kurš savā karjerā ieguvis daudz titulu. No sava tēta esmu iemācījies daudz tehnisko lietu, tāpat tētis ir palīdzējis ar padomu sacensību laikā - kā un kur pareizi veikt apdzīšanas manevrus, kad labāk piebremzēt un, pats galvenais – vienmēr cienīt savus konkurentus. 

Braukt smagajos bagijos gribēji tu pats vai tas tomēr bija tēta sapnis? Kāpēc nolēmi likt punktu B6000 bagiju klasei un pārsēsties D-12 kravas auto? 
Braukt smagajos bagijos gribēju pats, jo tā bija pirmā sporta mašīna ar ko man bija iespēja vispār uzsākt autosportista gaitas. Tajā laikā citas iespējas nemaz neizskatīju. Pieļauju, ka tētis jau sen klusībā cerēja, ka arī es kādreiz braukšu autokrosā.

B6000 bagiju pret D-12 kravas auto nācās nomainīt, jo sākotnēji Igaunijas čempionātā biju vienīgais Latvijas sportists, kurš startēja ar bagiju. Sacīkstes vienlaicīgi tika rīkotas gan Latvijā, gan Igaunijā un autosportistiem bija iespējas izvēlēties, kurās piedalīties. Ar laiku Igaunijas trasēs jau parādījās arī vairāki citi Latvijas sportisti gan ar bagijiem, gan kravas auto. Bet tā pāreja no bagijiem uz smago klasi notika pavisam amizantā veidā. Viens mans labs draugs Jānis Elperis, kurš arī kādreiz bija aizrautīgs GAZ-51 kravas auto braucējs, mani piedāvāja savus spēkus izmēģināt autokrosa smago auto klasē. Protams, ilgi nedomāju un piekritu – gatavs auto ir, tik jāparūpējas par tā uzturēšanu un jābrauc.

Mana debija “kraviniekos” notika 2004.gadā. Sacensību bija ļoti daudz un aizlienētā mašīna tika tehniski tik ļoti noslogota, ka pēc vairākām sezonām to vairs nebija vērts atjaunot. Tā rezultātā tiku pie nākamās automašīnas, ko man uzticēja mans krusttēvs Aigars Grīslis. Tieši viņš pēc manis sasniegtiem rezultātiem un iemaņām saprata, ka man ir jāturpina startēt šajā sporta veidā, lai sasniegtu augstākos mērķus.

Kas, tavuprāt, ir īpašs šajā smago autokrosa braucamo klasēs? Kāpēc tu tik ilgi turies tieši pie šīs disciplīnas? Lasītāji noteikti grib zināt arī, cik ilgi tu plāno braukt smago mašīnu autokrosā? Vai ir kādi noteikti mērķi, kurus vēlies sasniegt un tad mest mieru? 
Manuprāt, īpašs šajā smago autokrosa braucamo klasē ir tas, ka šīs automašīnas savā ziņā ir ļoti atšķirīgas no citām krosa mašīnām. Pirmkārt, tās ir lielas. Tas ļoti piesaista cilvēku uzmanību, lai gan jāatzīst, ka cilvēkiem vēl arvien ir uzskats, ka D-12 klases smagā automašīna jeb tā saucamais “gaziks” ir domāts tikai, lai brauktu pa lauku ceļiem un izmantotu to saimniecībās. Lai gan patiesībā to diezgan viegli var pārbūvēt par jaudīgu un saistošu sporta mašīnu, tādu, kāda tagad ir man un arī citiem smagās klases sportistiem.

Pie D-12 smagās klases disciplīnas turos, jo šajā sporta mašīnā esmu ļoti daudz ieguldījis. Un runa nav tikai par finansēm. Cik ilgi vēl plānoju ar to startēt? Kamēr sasniegšu savus mērķus. Dažus no tiem jau esmu realizējis: man bija iespēja piedalīties arī smago auto sacīkstēs Krievijā, tāpat esmu sasniedzis Igaunijas meistara titulu. Klusībā domāju startēt līdz 55 gadu vecumam, bet kas to zina, daži mērķi ir sasniegti, bet vēl ir kur tiekties.
 

Ja metīsi mieru, vai ir doma pamēģināt kādu citu klasi, piemēram, Open 2500 ar kādu jaudīgu pilnpiedziņu vai aizmugures piedziņas raķeti? 
Ja izlemšu noslēgt savu braucēja karjeru D-12 klasē, tad metīšu mieru arī autosportam vispār, jo uzskatu, ka būs jau pietiekoši daudz sava laika un veselības savam sirds sportam dāvājis. Varbūt atradīšu sev līdzvērtīgu braucēju, kam būs gan azarts, gan gribēšana, gan varēšana piedalīties D-12 divīzijā un varēšu būt viņa treneris un padomdevējs. 
 
Būsim reāli. Pat ar visu igauņu dalību, smago automašīnu autokross Baltijā iet uz beigām. Kāpēc un kādas ir tavas prognozes - cik ilgi šis viss vēl būs iespējams un kāpēc igauņus mēs redzam, piemēram, Smiltenes trasē, bet uz Jēkabpils sacīksti, viņus ir grūtāk pierunāt atbraukt? 
Cik ilgi pastāvēs šis autosporta veids, man ir grūti komentēt, bet, runājot par smago automašīnu sporta likteni kopumā, varu teikt, ka viss vairāk vai mazāk ir saistīts ar finansiālo rocību. Latvijas autosporta sacensības, salīdzinot ar smago auto sacīkstēm Igaunijā – ir daudz kvalitatīvāk noorganizētas, tieši tādēļ Igaunijas sportisti tās apmeklē un ir diezgan kuplā skaitā redzami tajā pašā Smiltenē. Šo trasi viņi ir īpaši iecienījuši, jo tieši tur ik gadu tiek organizēts kāds no viņu čempionāta posmiem.

Par Jēkabpils trasi man ir grūti komentēt. Domāju, ka tas ir tikai naudas jautājums, jo igauņiem uz šo trasi ir diezgan tāls ceļš mērojams.

Tu noteikti vēlētos pateikt paldies ne tikai savam tētim par ievirzīšanu autosportā, bet arī saviem atbalstītājiem.
Jā, liels paldies tētim Dainim par ievirzīšanu autosportā, padomu sniegšanu un visu to labo, ko viņš man ir devis! Paldies arī krusttēvam Aigaram Grīslim par uzticēto auto un pielikto roku tā uzlabošanā. Bet vislielākais paldies par nolaupīto laiku, atbalstu, pacietību un izturību vēlos pateikt savai ģimenei. Paldies, ka vienmēr esat bijuši man blakus!

Tāpat lielu paldies saku saviem mehāniķiem, bez kuriem nav iedomājama mana gatavošanās sacensībām, kā arī mašīnas uzturēšana kārtībā sacensību laikā. Paldies Ivaram Zariņam, Andžam Ansonam, Matīsam Leimanim, Emīlam Ozoliņam, Jānim Rācenim no Blomes, Ventam Ruķim un Mairim Rudem. Liels paldies arī manam lielajam un uzticamajam atbalstītāju un fanu pulkam, radiem, draugiem un sponsoriem – Imbertex, Imber Auto, uzņēmumam Josa, puķu veikalam “Elīna”, M.E. LAT.LUX., Rok un Būvē, Metālu Pasaule komandai un AGS meistariem, kā arī citiem sponsoriem, kuri vēlas palikt anonīmi. Personīgs paldies Maiguram Kasparānam un Tev, Marek, par manu gaitu atspoguļošanu medijos!