Autosporta portāls

''Rally Alūksne'' savā Facebook profilā piedāvā sarunu ar Kristeru Cimdiņu.

Mierīga un stabila braukšana šosezon ir vainagojusies ar pjedestālu LRČ5 klasē – ko tas no Tevis šosezon prasījis?
Protams, jā, šosezon stabilitāte ir bijusi sava veida panākumu atslēga mūsu ekipāžai. Ja runājam par ātrumu, tad vienmēr var ātrāk, tālāk un augstāk, bet jāapzinās esošā situācija. Mums kā iesācējiem bez pilnvērtīga treniņu procesa un atbilstoša budžeta ātrāk diemžēl nesanāk.

Trīs mirkļi, kas šosezon palikuši visvairāk atmiņā?
Noteikti pirmajā vietā ir Igaunijas Raplas rallijs, kur lielā ātrumā ielidojām kokos. Veiksmīgāku iznākumu šai epizodei nespēju iedomāties (ekipāža atgriezās trasē un finišēja 7.vietā). Vēl palikuši atmiņā Paides rallija ārkārtīgi ātrie ceļi. Trešā lieta – lielie Latvijas karogi. Katrā rallijā, braucot garām lielajiem Latvijas karogiem, par ko, paldies Rally Buhariki kolektīvam, tie mirkļi vienmēr sagādā tādas interesantas sajūtas.
Cik būtiski ir braukšanas treniņi pirms sacensībām? Kam pievērs uzmanību?
Treniņu process jebkurā sporta veidā, manā skatījumā, ir svarīgākā lieta, bez kuras nevar, un tas arī lielā mērā atspoguļojas rezultātos. Cenšamies pirms katra rallija izkustēties, bet diemžēl šosezon nav sanācis aizvadīt nevienu stenogrammas treniņu, un tā lieta man šķiet ir arī mūsu lielākais klupšanas akmens.

Ar stūrmani esat arī draugi vai tikai rallijs vieno?
Sākumā mūs vienoja rallijs, pirms tam varbūt bijām runājuši uz pirkstiem skaitāmas reizes, bet šodien noteikti es viņu varu saukt par draugu.

Vai Tev patīk, ka ir apvienotie valstu čempionāti? Ko Tev tas kā braucējam dod?
Patika šīs sezonas ''Rally Alūksne'' posms ar savu savdabīgo konfigurāciju Alūksnes novadā. Taču man šķiet, ka Baltijā sarežģītākā ceļu konfigurācija, pateicoties tam reljefam, ir Dienvidigaunijas rallijs - Hānjas, Munameģa augstienē. Domāju, ka tas ir visai loģisks izskaidrojums, kādēļ arī Alūksnes rallijs ir īsts meistarības pārbaudījums. Ļoti interesanti šādos posmos sacensties ar igauņu braucējiem. Apvienotie posmi noteikti palielina konkurenci, motivē un veicina, kā mūsu ekipāžas, tā arī visa sporta veida attīstību.
Pastāsti par savu komandu. Cik liela tā ir?
Ekipāža esmu es un Renārs Šķenders. Tālāk noteikti tēvs Gatis ar rallija Alūksne kolektīvu, mehāniķi Aivis Vavers, Aldis Siliņš, Rihards Runčs un pārējie, kuri iesaistījās sezonas garumā. Gribētu atzīmēt Rimantu Kalniņu, kurš mūs sezonas beigās, teiksim tā, izglāba un, pateicoties viņam, bijām spējīgi vispār nostāties uz starta līnijas. Noteikti komandā ir brālis Reinis Cimdiņš ar atbalsta grupu trases malā un nenogurdināmajām dūmu svecēm.

Kas ir Tavi lielākie atbalstītāji?
Paldies, protams, par atbalstu, bez kura mēs nevarētu aizvadīt šo sezonu. Gribu teikt lielu paldies “MA Systems”, “DJbūve”, Rubate celtniecība, “Vasks” kokapstrāde, “Busu serviss” Madonā, “Stokker”&”Valvoline”, “Sensums” bruģēšana, Birchers kokaudzētava, Rally Aluksne, ASRT un citiem.

Kāda ir Tava ikdiena – kā savieno darbu ar sacensībām?
Sports un ikdienas darbs negrib apvienoties, it sevišķi vasaras periodā, jo mans un stūrmaņa darbs ir vairāk sezonāls. Viņam tā ir bruģēšana, man kokaudzētava. Papildus tam mājās ir arī mazi bērni. Rallijs patiešām prasa laika, spēka un līdzekļu plānošanu. Braukt rallijā - tas ir jāgrib.
Kā atpūties uz uzņem enerģiju nākamajam posmam?
Nekāda lielā atpūta parasti nesanāk, jo, lai uz nākamo ralliju aizbrauktu, vajag pastrādāt, bet, protams, ka pēc rallija nedaudz arī atlaižam grožus, “Little party never killed nobody”.

Kāds ir Tavs mērķis 2024.gadam?
Kosmosā noteikti nemēģināsim uzlidot. Ar stūrmani vēl neesam apsēdušies un šo tēmu cilājuši. Pirms dažām dienām tikai nomazgājām mašīnu pēc Sāremā rallija, patreiz izbaudām laiku bez rallija, bet tad redzēsim, uz kurieni mūs ceļš aizvedīs.