Marians Bērzkalns (vidū). Foto: Rallycross.lv
Svētdien, 11.maijā, tika aizvadīta rallijkrosa sezonas atklāšana Latvijas-Lietuvas čempionāta posmam un Baltijas rallijkrosa 2.posmam. Pavisam kopā deviņās klasēs uz starta izgāja 113 autosportisti no piecām valstīm.
Jaunākajā Cross Car mini klasē uz starta izgāja Marians Bērzkalns, kuram ir tikai seši gadi!
Marians savas gaitas autokrosā kā jaunākais dalībnieks uzsāka vien 2023. gadā, kur tobrīd viņam bija tikai 4 gadi. Mērķtiecīgi ieguldīts darbs treniņu procesā, un 2024. gada sezonā jau sasniegta TOP3 pozīcija. Debija rallijkrosā jaunajam sportistam izdevās vēl iespaidīgāka - neskatoties uz iespaidīgo avāriju, sportists ne tikai atgriezās trasē, bet arī uzvarēja finālā!

Foto: AX Latvia
Mik, debija rallijkrosā tavam puikam izvērtās kā amerikāņu kalniņi - no iespaidīgas avārijas finālā līdz uzvarai atkārtotajā finālā.
Jā, debija spilgta. Būs ko atcerēties (smaida).
Pirms mēs pārejam pie posma Biķerniekos, pastāsti, lūdzu, vai arī pats esi nodarbojies ar autosportu, ja jau tavs dēls arī tagad sācis ar to nodarboties. Jo bieži vien dēli seko vecāku pēdām.
Pats esmu startējis autosportā, taču sāku nevis četros gados, bet 13. Piedalījos ziemas daudzcīņās, kur aizmugures piedziņas klasē gada kopvērtējumā pat biju trešais. Pēc tam piedalījos minirallijā, kur mans stūrmanis bija Māris Kulšs. Abi kopā iesākām, taču es drīz vien beidzu savas gaitas autosportā, bet viņš turpināja. Tā teikt Māra rallija karjera autosportā iesākās ar mani. Tobrīd abi neko nesapratām, bet minirallijā braucām (smejas).
Un kā tavs puika nonāca līdz tam, ka sāka nodarboties ar autosportu?
Tas viss sākās ar nevainīgu aizbraukšanu uz Mūsas trasi, kur ar Kulša palīdzību sapazinos ar Arni Odiņu. Toreiz Arnis pateica, ka pēc divām nedēļām 333 trasē rīkos testus. Tobrīd Marianam bija trīsarpus gadi. Aizbraucām uz 333 trasi, kur Marianam bija iespēja izbraukt ar mini bagiju. Salikām jakas uz krēsla, lai viņš redzētu pāri stūrei. Nobrauca pāris apļus un tas, kurš sēdēja blakus uz spārna, teica, ka viņš kaut ko tādu redz pirmo reizi, ka Marians klausa to, ko viņam saka. Puikam iepatikās, un mēs pie Arņa pasūtījām viņam bagiju.
.jpg)
Foto: AX Latvia
Jā, pirmajās autokrosa sacensībās Brenguļos Marianam bija četri gadi, kur varējām startēt ar speciālu atļauju, jo šajā klasē varēja startēt tikai no 5 gadu vecuma. Divus gadus viņš brauca autokrosā mini bagijos. Pirmo gadu startējām 160cm3 klasē, bet pagājušajā gadā Arnis Odiņš ar savu komandu izveidoja lielisko mini bagiju klasi, kur visiem ir vienādi dzinēji un kur pirms katrām sacensībām notika dzinēju izloze, lai noteiktu, kurš ar kuru dzinēju brauks. Izlozējam dzinēju, no rīta ieliekam bagijā un braucām. Pēc sacensībām ņēmām ārā un atdevām atpakaļ.
Kādi bija panākumi?
Pirmajā gadā tie rezultāti bija nekādi, jo viņš vēl bija pavisam maziņš, bet 2024.gada sezonā startējām XTM Mini bagiju klasē (klase ar standartizētiem noteikumiem ar 200 kubikcentimetru motoriem), kur gada kopvērtējumā tika izcīnīta 3.vieta. Sanāca piecos gados sezonas kopvērtējumā kāpt uz goda pjedestāla (smaida). Piekāpāmies braucējiem, kuri bija krietni vecāki.

Marians Bērzkalns (pa labi). Foto: AX Latvia
Tā doma radās kopā ar Arni. Mūsu domu grauds bija tāds, ka šiem bērniem šādā vecumā nav kur tālāk iet. Tā mini bagiju klase autokrosā ir, ja nemaldos, no 5-10 gadiem. Protams, ir vairums bērnu, kuriem ir tur vērts uzturēties, braukt un mācīties, bet ir daļa braucēju, kuriem nav īsti jēga sēdēt vienā klasē piecus gadus pēc kārtas. Līdz ar to tas nākamais solis, kur aiziet tālāk autokrosā, īsti nebija. Nākošā klase ir Junior Xtreme, kur bagiji attīsta 105 km/h. Pārkāpt no bagija, kas iet apmēram 60 km/h uz gandrīz divreiz lielāku ātrumu, būtu diezgan sarežģīti. Tad Arnim radās doma izveidot kaut ko pa vidu. Tad arī tapa ideja ļaut jaunākiem bērniem braukt rallijkrosā ar šādiem bagijiem, bet ar ierobežotu ātrumu, lai jau viņi var aprast ar bagiju aprisēm, kur bagijos ir sajūgs, kā jāpārslēdz ātrumi.
Cik saprotu, tad šie Cross Car mini bagiji arī visiem ir vienādi.
Jā, visiem ir pilnīgi vienādi un identiski bagiji ar vienādiem dzinējiem, kuriem ir uzstādīti vadības bloki (taisīti vienā vietā), kuri ir ieprogrammēti uz attiecīgiem apgriezieniem un maksimālais ātrums ir 85 km/h. Šajā klasē drīkst startēt no 8 – 12 gadiem, tāpēc atkal rakstījām iesniegumu, lai ļautu mums startēt ar īpašo atļauju jau sešu gadu vecumā (pēc nepilna mēneša Marianam paliks 7 gadi). Paldies Latvijas automobiļu federācijai, kura piešķīra mums šādu atļauju, jo mēs nepiedalāmies tikai sacensībās, bet mums ir arī intensīva treniņu programma, kur darbs tiek ieguldīts ļoti liels.

Foto: No komandas personīgā arhīva
Pagājušajā gadā, kad braucām autokrosā, Mariana treneris bija rallija braucējs Emīls Blūms (liels paldies Emīlam par ieliktajiem pamatiem braucēja attīstībā), bet šosezon esam vienojušies ar vienu no ātrākajiem Eiropas un pasaules rallijkrosa braucējiem Jāni Baumani, kurš tagad trenē Marianu rallijkrosā. Mums ir sastādīta treniņa programma - kur un kā braucam, cik daudz braucam u.t.t. Jānis ar mums kopā ir katrās sacensībās, kur viņš ir ne tikai treneris, bet arī spoteris.

Emīls Blūms un Marians Bērzkalns. Foto: No komandas personīgā arhīva
(Smejas). Jā, piekrītu. Bet pirms Jānis piekrita ar mums strādāt, mums bija skaidri un definēti noteikumi. Kad satikāmies ar Jāni parunāties, viņš teica: ''Ja Marianam būs grūti mani uzklausīt un viņš neuztvers to, ko es viņam saku, tad labāk netērējam viens otra laiku.'' Mēs to arī skaidri apzinājāmies, jo viņam tobrīd bija tikai 6 gadi un skaidrs, ka tādā vecumā kaut ko uzklausīt un izpildīt nav viegli. Pirms Jānis teica savu jā vārdu, mums bija testu treniņš 333 trasē. Jānis vēlējās redzēt, ko Marians dara, kā brauc, kā uzvedās trasē. Pēc nobrauktiem pieciem apļiem Jānis viņam pateica pāris lietas, kuras vajadzētu izpildīt. Pēc nobrauktiem diviem apļiem Jānis pateica, ka viss, esam vienojušies, jo viņš izpildīja pilnīgi visu, ko teicu. Jā, puikam ir tikai 6 gadi, bet arī mūsu nostāja ir tāda, ka ir jādara lietas, kam ir segums un pamats. Ja kaut ko darām, tad kārtīgi. Ja mēs trasē sāksim spārdīt akmeņus, tad nedarām to un pievēršamies kaut kam citam.

Jānis Baumanis un Marians Bērzkalns. Foto: No komandas personīgā arhīva
Tik viegli nebūt nebija, jo konkurence ir ļoti spēcīga un jebkurš no šobrīd startējušajiem braucējiem var uzvarēt, bet debija bija ļoti spilgta. Diena iesākās ar laika kontroli, kur viņš ieguva trešo pozīciju, bet ar katru braucienu ātrumu kāpinājām. Visās trijās kvalifikācijās viņš bija starp trīs ātrākajiem. Pirmajā finālā sanāca uzmest kūleni, bet atkārtotajā - uzvarēt.
Pastāsti, lūdzu, par to avāriju, kas notika finālā. Kā pēc tāda negadījuma tik jauns braucējs vēl bija spējīgs iziet uz starta? Bieži vien bērni tādā vecumā par kaut kādu atgadījumu nobirdina kādu asaru, bet te pēc tāda kūleņa jūs pēc pāris minūtēm izejat vēlreiz uz starta.
Daudzus tas nošokēja, bet viņš parādīja savu raksturu, cīņassparu. Pēc avārijas, kad braucām malā ar ātro palīdzību, Marianam tobrīd bija lielākais satraukums par to, lai dakteri viņam neko nedara. Viņš visu laiku ārstiem teica, ka viņam viss esot kārtībā (smejas). Tobrīd treneris Jānis bija devies pie tiesnešiem, lai uzzinātu, kāds ir viņu lēmums par šo sadursmi. Tiesnešu lēmums bija vienbalsīgs – melnais karogs otram iesaistītajam bagijam. Šī situācija, kas atgadījās trasē, bija ļoti labi aprakstīta rallijkrosa nolikumā – ka braucējam, kurš brauc pa pamata trasi, viņam ir priekšroka. Jānis tiesnešiem uzdeva jautājumu, vai mēs drīkstam braukt, uz ko mums atbildēja, ka, ja ārsti ļauj un bagijs ir pārbaudīts un nav cietis, tad varat braukt. Uzdevām Marianam jautājumu, vai brauksi, uz ko uzreiz sekoja atbilde: ''Braucam!'' Visi OC Racing komandas mehāniķi lēca virsū bagijam, lai sagatavotu to startam. Viss tika salabots un viņš spēja iziet uz starta.
Bērzkalna avārija:
Onboard video:
No braucēja personīgā arhīva
Izgāja uz starta, kur ne tikai pēc tādas avārijas uzvarēja finālā, bet arī uzrādīja dienas ātrāko apļa laiku.
Jā, atkārtotajā finālā viņš uzstādīja visas dienas apļa rekordu. Vēl kas interesanti, visi apļi tika veikti 59 sekundēs un atšķīrās tikai simtdaļas, izņemot, protams, džokera apli.Bet tev pašam, redzot to avāriju no malas, neiezagās doma, ka viss, pietiek. Tas ir par traku, beidzam.
Nē. Mans viedoklis viņa lēmumā nav svarīgs. Ja viņš man kaut vai šodien pateiks, ka vairs negrib braukt, tad mēs vairs nebrauksim. Nekādā gadījumā nevar uzspiest bērnam darīt to, kas varbūt tev pašam patīk. Ja viņš izdomās rīt iet uz dejošanu, iesim uz dejošanu, ka tik tā būtu viņa paša interese. Ja sāksim uzspiest - dari to vai dari to, rezultāts nebūs. Negribas sabojāt bērnam bērnību tikai vecāku iegribu, vēlmju dēļ. Man tā nav. Ja rīt pateiks, ka negrib vairs braukt, tad rīt arī beigsim. Bet viņš man tobrīd pats pateica, ka ir gatavs braukt, un es viņu neatturēju. Ja viņš pateiktu, ka nebrauks atkārtotajā finālā, neviens viņam nespiestu braukt. Tas bija viņa vienbalsīgs lēmums – braucam!

Mikus un Marians Bērzkalni. Foto: Rallycross.lv
Jā, daudzi jautāja, kā bija, kā notika tā avārija, ko viņš atceras. Un viņš visiem atbildēja, ka sajūtas esot bijušas kā karuseļos (smejas).
Vai viņš vispār pirms tam bija piedzīvojis kādu avāriju?
Treniņos Biķerniekos bija līdzīga situācijā ar komandas biedru, taču toreiz viņš nepaklausīja treneri. Viņam tika dots uzdevums iebraukt džokerī, taču mazajam sportistam laikam pamodās lielais cīņas spars, ka komandas biedrs ir obligāti jāapdzen. Gāja garām, saskārās ar ratiem un uzrāva uz diviem riteņiem, taču, par laimi, neapgāzās. Ieskrēja riepās, kur tika nolauzts ritenis. Pēc tam Arnis viņam teltī lika izstiept rokas, lai pārbaudītu, trīc vai netrīc rokas, bet viņam viss bija kārtībā un viņš gribēja turpināt braukt. Nezinu, varbūt viņam ir dzelzs nervi (smejas).
.jpg)
Marians Bērzkalns un Arnis Odiņš. Foto: No komandas personīgā arhīva
Kā teica treneris, tad soļi šobrīd uz priekšu tiek sperti strauji. Bet, protams, vēl ir milzīgs darbs jāiegulda.
Pirmdien uz dārziņu neaizgāja, neatspēra durvis vaļā - esmu ieradies?
(smejas). Nē, puika mums ir tāds kautrīgs, kur ar svešiem cilvēkiem īpaši neiesaistās diskusijās. Arī komandas teltī viņš mums ir tāds kluss. Jā, mājās ar māsu ir savādāk, bet ārpus viņš ir tāds piezemēts, mierīgs.

Foto: AS Photography
Mums ir mājās simulators, kur viņš jau četrarpus gados iemācījās pārslēgt ātrumus, saprata, kā strādā sajūgs. Un, kad mums pagājušajā vasarā atnāca jaunais bagijs, kur ir sajūgs un sekvenciālā pārnesumu kārba, viņš iekāpa un uzreiz aizbrauca. Nebija nekas jāmāca, kas ir sajūgs, kā pārslēgt ātrumus. Esmu no tiem vecākiem, kurš uzskata, ka, ja datora spēles izmanto pareizi, tad viņas ir vajadzīgas.
Ko vēl Marians dara brīvajā laikā bez autosporta?
Ziemā spēlē hokeju, vasarā – autosports. Esmu viņam iegādājies 1.sērijas BMW ar manuālo pārnesuma kārbu, ar kuru viņš brauc ziemā. Šis auto ir uzbūvēts tieši priekš viņa, lai viņš var kārtīgi nospiest pedāļus, pārslēgt ātrumus. Protams, auto blakussēdētāju vietā ir aprīkots arī ar mācību pedāļiem, jo, ja tevi vizina pa trasi piecgadīgs bērns, nav tā, ka ir ļoti omulīgas sajūtas (smejas).

Foto: No komandas personīgā arhīva
Jā, šo un nākamo gadu noteikti brauksim šajā klasē. Pēc tam it kā varētu iet tālāk, bet atkal būs problēma – neatbilst gadi (smaida). Cerams, ka šajā klasē vēl pienāks klāt jauni braucēji un tās cīņas būs vēl interesantākas. Zinu, ka jau pēc pirmā posma ir daži, kuri izteikuši interesi braukt šajā klasē. Šī klase tika izveidota, lai tā nebūtu domāta vienam sportistam, bet lai visiem bērniem apstākļi būtu vienādi, kur uzvar stiprākais trasē, nevis inženieris garāžā. Nākamajās junioru/jauniešu klasēs, tur jā – ķīlējiet, vīlējiet un dariet visu pārējo, bet šai klasei, kur visi sper pirmos soļus autosportā, visam ir jābūt vienādam.