Autosporta portāls

Jā, šobrīd ir pagājušas vairāk nekā astoņas nedēļas, un varu teikt, ka progress ir labs. Jā, vēl nestaigāju, bet jušana ir atgriezusies visā ķermenī. Ir arī atgriezusies vēdera muskulatūra, kur jau varu sasprindzināt vēdera presi. Viss lēnām, bet iet uz labo pusi. Tas nav plaušu karsonis, kuru var ātri izārstēt, tāpēc vajadzēs ilgu laiku, lai pilnībā izveseļotos, bet progress ir labs.

Informācija, kas pēc avārijas izskanēja, bija pretrunīga. Kāds teica, ka nejūti abas kājas, citi teici, ka jūti vienu kāju. Kā bija patiesībā?
Trieciens bija pa galvu, kā rezultātā sasprāga sprandas skriemeļi, kas ir ļoti tuvu muguras smadzenēm. Viens no skriemeļiem, ja tā var teikt, uzsprāga, bet otrs skriemelis tika sašķelts, kā rezultātā viņš izbīdījās un nedaudz piespiedās pie muguras smadzeņu galvenā nerva. Paveicās, jo, ja tas skriemelis būtu pāršķelts, tad es vairs nekad nestaigātu... Biju milimetru no tās dzīves...
Jā, tagad ir laika jautājums, kas ir atkarīgs no manis, no manas atdeves, morālā un mentālā stāvokļa. Ir jādomā tikai pozitīvas domas un strādāt, strādāt, darīt, darīt.
Kā šobrīd paiet tava ikdiena rehabilitācijas centrā Vaivari?
Man ir sastādīts ikdienas grafiks darbadienām, kur attiecīgos laikos notiek nodarbības. Desmitos no rīta ir fizioterapija, kas notiek stundu. Tur mēs atstrādājam kāju kustības, muskulatūru u.t.t. Var teikt visa ķermeņa daļas. Pēc pusdienām ir ergoterapija, kas ir domāta funkcionālo spēju pilnveidošanai. Tas, ko mēs darām ikdienā. Piemēram, manā gadījumā – iemācīties braukt ar ratiņiem, nebaidīties nokrist. Tā teikt strādājam pie standarta ikdienas lietām, ko mēs katrs darām mājās – virtuvē mazgājam traukus, mizojam kartupeļus. To pašu es daru ergoterapijas laikā, taču šobrīd fokuss ir uz tām lietām, kas man palīdzētu apgūt/atgūt tās prasmes, kas ļautu būt neatkarīgam ikdienas nodarbēs. Tāpat strādājam ar speciāliem instrumentiem priekš pirkstiem, kas arī pagaidām ir vājāki.
Protams! Sākumā atbalsts bija vairāk uz tēva pusi, jo man trīs nedēļas, kamēr gulēju Madonas slimnīcā, telefons bija noņemts nost. Kad man viņu atdeva, tad jā, telefons bija karsts. Atsaucība bija liela, par ko visiem gribu teikt lielu paldies. No sirds novērtēju jūsu atbalstu, rūpes. Jūs ar ziedojumu palīdzību ieguldījāt savu darbu, tagad man jāiegulda savs darbs un jāpierāda to, ka tas nav bijis veltīgi. Ir tikai jāmauc!
Viss šobrīd ir atkarīgs no tā, kā es progresēšu, kā strādāšu u.t.t. Ļoti ceru, ka 23.decembrī uz Ziemassvētkiem mani izlaidīs ārā pie savas ģimenes. Šobrīd tiek meklēts speciāls dzīvoklis, kas būs piemērots manām vajadzībām. Šeit viss ir sadalīts tādos kā līmeņos, un šis būs mans pirmais līmenis, kas parādīs to, kā esmu sagatavojies dzīvot patstāvīgi ārpus rehabilitācijas centra. Tas ir domāts, lai varētu padzīvot citā vidē, izvēdināt galvu un lai uzkrātu spēkus, lai pēc tam martā/aprīlī atgrieztos un turpinātu tālāk smagi strādāt. Protams, dzīvojot ārpus rehabilitācijas centra man būs pašam jāturpina individuāli strādāt. Pēc tam, kad atgriezīšos centrā, man būs tāds kā otrais līmenis, kur tas darbs būs savādāks, vairāk un pastiprinātāk. Tā vismaz es to saprotu.