profile
register
facebook
youtube
twitter instagram

Īles. Jau 50 gadus autosportā. II daļa

Go4speed 20.09.2011 - 11:04 Īles. Jau 50 gadus autosportā. II daļa
Kaspars Īle. Foto: Aigars Tīdmanis/Go4speed

Pirms kāda laika mēs jums piedāvājam intervijas pirmo daļu, kurā runājām  ar Īļu ģimenes (Īle Racing) pieredzes bagātāko ekipāžu, tad šoreiz pienākusi kārta jaunākajai ekipāžai, kuras sastāvā brauc Kaspars un Zita Īles.

Pirmajā daļā mēs runājām ar Egīlu un Māri, kuri rallijā kopā brauc jau pēdējos 12 gadus. Nu viņu pēdās iet Kaspars un Zita.

Kā Jūs nonācāt autosportā un rallijā?

Kaspars: Ja pareizi atceros, tad autokrosā sāku braukt no 1997. gada. Pavisam kopā autokrosā ar pārtraukumiem biju pavadījis desmit gadus. Mans mērķis bija tāds, ja autokrosā LČ izdosies nobraukt pirmajā trijniekā, tad beigšu krosu un sākšu braukt rallijā. Tas arī izdevās, jo tajā sezonā biju vicečempions. Pēc tam Māris Īle piedāvāja nākt pie viņa strādāt un papildus braukt rallijā, ko arī nolēmu izmantot.

Zita: Ar mani bija vienkārši - ja visas meitenes, tai skaitā mana māsa, bērnībā spēlējās ar lellēm, tad man visu laiku bija mašīnas, tanki un zaldātiņi. Man viss sākās ar dragreisu. Pēc tam jau ziemā pamēģināju pabraukt pa ezeru. Pagājušā gada vasarā bija iespēja pabraukt kopā ar drifteriem. Tur iepazinos ar Kristenu, kura man piedāvāja apmeklēt drifta skolu un pamēģināt braukt driftā. Ilgi nedomājot, piekritu. Atnācu mājās, iesēdos tēvam klēpī un teicu. Zini, es pieteicos drifta skolā. Tobrīd zināju, ka rallijā nebraukšu, jo abas ekipāžas bija nokomplektētas, bet trešo mašīnu ņemt nebūtu prāta darbs. Nākamajā dienā tēvs pēc darba man pateica, lai aizbraucu uz darbu parunāties ar Kasparu. Iespējams, ka šajā brīdī nostrādāja tas, ka driftā ar „VW" vai „Subaru" braukt nevarētu, kas nozīmētu to, ka būtu nepieciešama cita aizmugures piedziņas automašīna. Aizbraucu un aprunājos ar Kasparu. Izrādās, ka tajā brīdī viņa stūrmanis Mārtiņš bija plānojis doties strādāt uz ārzemēm, tāpēc bija brīva vieta. Tā nu arī esmu te, rallijā.

Kas Jūs saista šajā autosporta disciplīnā?

Kaspars: Ātrums - tas ir viens. Katrā sacensībā notiek kaut kas interesants - gatavošanās, trases pierakstīšana, jauni ceļi, jauni reģioni. Tas ir pavisam savādāk nekā krosā, kur tu no rīta aizbrauc, ātri nobrauc un vakarā jau uz mājām. Rallijs kopā iet trīs dienas.

Zita: Man patīk tas, ka rallijā šajās trijās dienās varu būt kopā ar ģimeni, jo ikdienā katram savi darbi, savas lietas. Tas viss kopā (rallijs) ir tāds liels piedzīvojums - gatavošanās, sacensību gars. Papildus asumu piedod tas, ka mēs ar vecākiem braucam vienā klasē, tāpēc esam konkurenti. Bieži viens otru arī pavelkam uz zoba (smejas).

Kaspar, cik viegli vai grūti braukt kopā ar meiteni?

Kaspars: Jā, no malas dažiem likās dīvaini, ka braucu kopā ar meiteni, taču pēc pirmajām sacensībām sapratu, ka starpības nav, kas tev sēž blakus. Ja to lietu prot un spēj darīt, tad starpības tiešām nav. Pirms tam braucu kopā ar brāli, un vienīgā atšķirība bija tajā, ka mēs to sākām kopā. Pēc gada, kad sāku braukt kopā ar Zitu, man jau bija kaut kāds līmenis, bet Zitai tas viss bija kaut kas pavisam jauns. Tad kritās gan temps, gan bija kļūdas, bet tagad visu esam dabūjuši atpakaļ un uzlabojuši.

Zita: Jā, sākumā mums ar Kasparu gāja grūti, taču tagad jūtu, ka esam vairāk satuvinājušies, kas noteikti arī uzlabo mūsu braukšanu un rezultātus.

Zita Īle


Noteikti, ka rallija laikā arī pieļaujat kļūdas...

Kaspars: Ja salīdzinām ar pagājušo gadu, tad izskatās, ka tagad kļūdāmies gandrīz uz pusi mazāk. Tagad pašam sanāk gan pilnveidot stenogrammu, gan arī Zita kļūdās mazāk. Katrās sacensībās meklēju kaut ko jaunu, kas man tiešām ir vajadzīgs, lai brauktu ātrāk un precīzāk. Tas lēnām izdodas un arī rezultāts sāk veidoties.

Zita: Citreiz, kad kļūdos, redzu, ka Kaspars ir dusmīgs, tāpēc tad viņam saku, lai viņš tās dusmas izliek uz mani, bet viņš to nedara un nelamā mani. Vienreiz tā kārtīgi izrunājāmies, tāpēc pēdējos mēnešos mūsu ekipāžas attiecības ir uzlabojušās, jo tagad varam pateikt kā jūtamies, kas patīk vai kas nepatīk. Agrāk tā nebija, tāpēc tagad ir daudz labāk.

Kā ar padomiem? Bieži vecākiem prasāt, ko un kā labāk darīt, braukt?

Kaspars: Daudz padomus prasījām pašā sākumā. Personīgi man ir grūti braukt pēc viņu (vecāko Īļu) stenogrammas, jo es to daru pavisam savādāk. Arī braukšanas stils man atšķiras. Man liekas, ja kādam iedotu mūsu ekipāžas stenogrammu, tad diez vai viņam izdotos pabraukt (smejas). Tādā ziņā mana stenogramma ir vienkārša, taču es to saprotu, stūrmanis arī to saprot un tas ir tas, kas mums nepieciešams, lai uzrādītu labus rezultātus.

Zita: Jā, padomus vairs neprasām. Citreiz viņi kaut ko pasaka, bet tā, lai nāktu un mācītu mūs, tā gan nav. Varbūt Kaspars kaut ko vairāk ieklausās. Man tētis dažreiz pasaka, ka stenogrammā vajag atzīmēt vairāk orientierus, taču man tam nepietiek laika, kamēr tēvs savā stenogrammā paspēj atzīmēt kokus un mājas.

Kaspars Īle


Kas rallijā ir visgrūtākais?

Kaspars: Man grūtākais rallijā noteikti ir migla un lietus. Tad jābrauc uzmanīgāk un piesardzīgāk, jo kļūdu tad var pieļaut ļoti vienkārši.

Zita: Savukārt man rallijā grūtākais notrāpīt laiku, kad Kasparam precīzi pateikt līkumu. Citreiz sanāk, ka nolasu par ātru, taču gadās, ka kādu līkumu nolasu par vēlu, tāpēc citreiz jāpaļaujas uz Kasparu un uz viņa redzi.

Kāda ir jūsu ekipāžas lielākā kļūda kāda posma laikā?

Kaspars: Mana lielākā kļūda ir pieļauta pagājušā gada Talsu rallijā, kur zinājām, ka tramplīnā nevar lekt. Mums pat bija pierakstīts, ka tur jābūt uzmanīgiem. Zināju, ka mans „Golf" labi lec tramplīnā, kurš bija metošs un slīps. Sanāca nedaudz par ātru... Piedzīvojām avāriju un to sezonu vairs nebraucām, jo šajā avārijā guvu mugurkaula un sprandas trauma. Toreiz bija lielas dusmas uz sevi.

Noteikti, ka neiztiekat arī bez kurioziem...

Zita: Ir bijuši dažādi kuriozi. Piemēram, Talsu rallijā visiem dalībniekiem bija iedotas vienādas klades. Nezinu kādā veidā, bet finālā bija tā, ka, nostājoties uz starta un atverot vaļa kladi, redzēju tur tukšumu. Bijām spiesti to vienu posmu braukt bez pierakstiem (smejas). Tāpat Kasparam ir gadījies aizmirst sarunu iekārtai vadiņu. Tas viss kopā ir tāds kā piedzīvojums, bet jāsaka, ka mums ar Kasparu katrā rallijā ir kaut kādi piedzīvojumi, atgadījumi.

Ja posma laikā ir caura riepa, vai Zita māk to nomainīt?

Zita: Man to neļauj darīt (smejas). Kaspars īsti man vēl neuzticas, taču pēdējā rallijsprinta posmā, kad bijām spiesti mainīt to, tad no mašīnas ārā pirmā izlecu es.




Bez rallija Tu vēl piedalies dragreisa sacensībās. Adrenalīna par maz?

Zita: Dragreiss ir pavisam kaut kas cits. To nevar salīdzināt ar ralliju, kurā ir lielāka atbildība. Dragreiss man uzdzen asinis, jo te ir 200 metri un nepilnas desmit sekundes, kuru laikā trīc gan rokas, gan kājas. Atbildība uz šo īso posmu ir ļoti liela. Jāsaka, ka man pašai braukt pa zemes ceļiem ir bail, tāpēc nezinu, vai kādreiz būšu rallija pilote.

Vai nav doma kādu dienu braukt ar pilnpiedziņas mašīnu?

Kaspars: Par pilnpiedziņu pagaidām nedomājam, jo mums vēl ar priekšpiedziņu daudz ko mācīties - ar stenogrammu, braukšanu. Lai ar pilnpiedziņu brauktu Latvijas mērogā, ir jābūt ļoti spēcīgam finansējumam un tehnikai, lai varētu kaut ko sasniegt. Šobrīd vēl domāju kādus divus gadus pabraukt ar priekšpiedziņu un tad varēs domāt tālāk.

Kādi ir jūsu ekipāžas plāni?

Kaspars: Mūsu ekipāžas plāni ir tādi, ka nākamo gadu noteikti brauksim. Ja izdosies, tad centīsimies braukt arī Baltijas posmos, taču, lai nāk tuvāk, tad arī redzēsim, ko varēsim īstenot. Braucot Baltijā, varēsim gūt lielāku pieredzi, kas noteikti uzlabos mūsu rezultātus Latvijā.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Autorizējies vai reģistrējies, lai komentētu
Partneri:
motul-partner-3110.pngriepascom2-4212.pngape-logo-0328.pngar-4809.pngbatcc-0816.pngnrs-4325.pngvagi-2128.pngsrt-5914.pngbmp2-1740.pngadrem-2024.png