Starptautiskā Automobiļu federācija (FIA) aizsākusi kustību – „Sievietes autosportā”. Kustības mērķis ir popularizēt un veicināt sieviešu iesaistīšanos motorizētajos sporta veidos. Latvijas Automoiļu federācija (LAF) veido stāstu sēriju par sievietēm, kuras aktīvi piedalās aizraujošā autosporta dzīvē Latvijā.
LAF aicināja Montu Beierbahu uz sarunu ārpus trases un darbīgās ikdienas, sievietei neierastajā vidē – garāžā. Pēc sarunas var noprast, ka Monta ir sieviete, kura autosportā ir “iekšā” ar abām kājām un rokām.
Kā ir uzaugt ar autosportu saistītā ģimenē?
Autosports, tas ir, kā saslimt ar neārstējamu slimību – ar to es gribu teikt, ka tas ierauj sevī tik dziļi, ka nekam citam laika īsti neatliek. Mana ģimene savu brīvo laiku pavada garāžā, skrūvējot automašīnas, vai dažādās trasēs, startējot sacensībās.
Vai brauci līdzi uz sacensībām, jo visi citi brauca, vai Tev pašai bija vēlēšanās?
Pirmo reizi uz autosporta sacensībām aizbraucām kopā ar ģimeni, jo uz tām uzaicināja ģimenes draugi. Turpmāk braucu līdzi aiz ziņkāres un pašas intereses. Pavisam drīz sāku braukt sacensībās pati, mani tas aizrāva ļoti ātri.
Foto: Jānis Klāks
Jau diezgan ātri, kad biju uz dažām sacensībām, tāpēc ilgi nebija jāgaida līdz sapratu, ka gribu braukt arī pati. Vienās no sacensībām bija viens ļoti izklaidējošs pasākums – sievietēm tika dota iespēja izbraukt ar sporta automašīnu pa trasi. Nav pārsteigums, es toreiz pieteicos un no malas sportisti mani novērtēja kā labu braucēju. Pašai ļoti patika, aizrāva adrenalīns, cīņa, ātrums. Saslimu ar slimību – “Autosports”!
Cik gados pirmo reizi sēdies pie auto stūres?
Pirmo reizi pie auto stūres sēdos 13 gadu vecumā.
Vai atceries savas pirmās sacensības? – cik Tev bija gadi un kādas bija sajūtas?
Savas pirmās sacensības aizvadīju 13 gadu vecumā – S/K “Krauķi” sacīkšu trasē. Toreiz bija liels satraukums, neziņa, vai man viss izdosies, bet, ieraugot satrta karogu, adrenalīns ņēma virsroku un visas šaubas un bailes izzuda.
Kā nokļuvi līdz bagijam – kāpēc nepaliki pie salonauto?
Bagijs – tajā sajūtas ir pavisam citas, cits ātrums, smiltis un dubļi sejā vienlaikus. Ģimene bagiju uzdāvināja manā 18. dzimšanas dienā – tas bija diezgan negaidīts pārsteigums. Salonauto klase bija palikusi mums par dārgu, nebija pietiekami daudz finanses, lai sagatavotu konkurētspējīgu auto, tāpēc arī tētis nolēma pāriet uz bagīja klasi.
Kādus mērķus sev izvirzi sacensībās?
Katrās sacensībās, kā jau visiem sportistiem, arī man gribas uzvarēt – kāpt uz augstākā pjedestāla pakāpiena. Jāsaka gan, ka primāri ir nobraukt līdz galam un būt finišā bez tehniskām problēmām – tas ir galvenais, par ko es domāju.
Kāds ir tas pirmais mazais vai lielais sasniegums autosportā?
Domājot par sasniegumiem – lielākais bija pagājušajā sezonā, LAF Krosa kausa sezonas noslēgumā ieguvu otro vietu.
Foto: Jānis Klāks
Tas ir diezgan interesanti, bet domāju, ka vīriešiem tas nemaz tik patīkami nav – startēt kopā ar sievieti. Manšķiet, ka vīriešiem nepatīk doma, ka viņu varētu apsteigt sieviete. Reizēm gan ar to viņiem nākas samierināties.
Ko iesaki meitenēm, kuras vēlas piedalīties, bet ir kaut kas, kas liek piebremzēt?
Nav jābaidās uzdrīkstēties, jābūt pārliecinātām par sevi – sievietes arī var būt ātras trasē un cīnīties par vietām uz goda pjedestāla.
Meitene mehāniķe – kā nonāci līdz šim? Kā to uztver cilvēki Tev apkārt?
Jā, ir daudz viedokļi – meitene mehāniķe, tas taču neesot sievietei piemērots darbs, bet man tas patīk – viss, kas ir saistīts ar automašīnām. Jau no mazotnes tētis mani ņēma līdzi uz garāžu, vienmēr vēroju ar interesi, ko viņš dara. No tēta iemācījos ļoti daudz par automašīnas uzbūvi un tad beidzot varēju ķerties klāt pati.
Vai un cik ļoti saisti savu nākotni ar autosportu?
Ļoti sarežģīts jautājums. Grūti prognozēt, autosports un piedalīšanās sacensībās ir dārgs prieks. Protams, ļoti vēlētos saistīt savu nākotni ar autosportu.
Vai Tev ir vēl kāds hobijs?
Citu hobiju man nav, tiem neatliek laika. Esmu autosporta dzīvē iesaistījusies par visiem 100%.
